You are currently browsing the tag archive for the 'pārdomas' tag.
Šodien izejot no mājas nopriecājos, ka no skapja izvilku plānāko ziemas jaku un vēl priecīgāks biju par silto tramvaju. Tad pabraucu garām lieliskajam termometram/pulkstenim/kalendāram, kurā veros ik rītu un secināju ka ārā ir nožēlojami -4C.
Ķermenis ir slinks, stulbs un aizmāršīgs – brīdī kad pienāks -25C, kas nenoliedzami uz vismaz pāris dienām pienāk katru ziemu, pēc būtības nejutīšos aukstāk kā šorīt, kaut arī būšu ģerbies tikpat silti un varēšu ar pilnu apziņu teikt ka ir auksts.
Tajā pašā laikā ja jau šodien būtu -25C, liktos ka nomiršu un ka visi mani ienīst, jo man ir jāiet uz darbu un ir tik nežēlīgi auksts. Stulbums.
Braukt ar divriteni neaizmirst – pierādīju pats sev. Tu uzkāp, pat tad ja braucis neesi vairākus gadus, atsperies ar kāju, izdari pāris nedrošas kustības ar kājām, apmin pedāļus un tā lieta uz priekšu iet. Tikai tie divriteņi ir dažādi un katram kaut kas ir citādāks – pedāļus ar dažādu spēku jāmin, sēdekļa augstums, stūres platums, bremžu asums, riepu profils. Protams, lielāko daļu var pielāgot, bet vai vajag?
Nakts. Vairāku datoru zuzoņa istabā. Kāda cilvēka mierīgā elpošana.
Kāpēc vienmēr tā ir par maz, tajā pašā laikā pieķeram sevi pie domas ka mums nav ko darīt? Tu nepaspēj ne aci pamirkšķināt un darba nedēļa jau ir garām. Tu sāc tā nopietnāk pievērsties darbam un skaties – jau septiņjūdžu zābakiem tuvojas septembris un kārtējais studiju gads. Tev liekas ka pusotrs mēnesis ir laika vienība ekvivalenta ar gaismas gadu, bet tas ir aizskrējis garām kā ar terpentīnu stiprināts trusis sērkociņam.
