life goes on
Ilgu laiku nebiju neko ieskricelējis šajā cilvēku aizmirstajā nostūrī, bet nu tas brīdis ir pienācis un tad jau redzēs…
Pēdējie pāris mēneši ir pazuduši kaut kur nebūtībā (nē, neesmu atklājis maģisko sēņu noslēpumus vai sācis kaut ko audzēt siltumnīcā), dienām skrienot kā stirnām meža ugunsgrēka laikā.
Laimīgi tuvojas mācību gada beigas un ja varēšu savākties, tad izskatās, ka beigšu rakstīt kaut ko, ko sauc par bakalaura darbu. Laiks ir līdz nākamtrešdienai. Ta’ jau redzēs.
Laikam esmu pārdevies Google’i un tās rīkiem, jo esmu sācis lietot Google History, Google Bookmarks, un Google Notebook pie jau iepriekš lietotajiem Google Reader, Google Mail un gan jau vēl kaut kā, ko iepriekš neesmu pamanījis. Iemesli? Elementāri – lietošanas ērtums un draudzīgums… Uzvietojam pāris spraudņus Firefox’im un aidā – nav jāsatraucas par kaut kā konfigurēšanu vai pazaudēšanu. Un jebkurā gadījumā – Google tāpat par mums katru zin vairāk nekā gribam atzīt, tāpēc nav jēgas pretoties, labāk pamāt ar galvu un pakļauties. Ja neatdodamies Googlei tieši izmantojot tās piedāvātos servisus, tad netieši, jo daļa lapu izmanto Google Analytics, kurš tiek izmantots arī šeit.
Papētīju Blogger, kurš kā izrādās arī ir Googles īpašums un, kā izrādās, jau četrus gadus. Interesants rīks, patika ideja par to, ka arī ir iespējams izvietot uz sev piederošas kastes, izmantojot sev piederošu domēnu. Nais! Protams sinhronizēšanas ar neizsmeļama tilpuma Googles datubanku vēdariem, bet toties vari darīt ko un kā gribi. Novietots interešu kladītē ar atzīmi “jāpapēta vairāk”.
Atvadījos no sava laptopa – garnadži mani gan neapciemoja, bet vienā jaukā rītā pamostoties pat līdz POST pīkstienam tikt neizdevās. Pēc vairākkārtējas sazvanīšanas ar Fujitsu-Siemens atbalsta klubu, uzzināju ka pie vainas noteikti ir mana dual boot sistēma, jo pilnīgi noteikti ir sačakarēti boot sektori. WTF? Uz garantiju arī varot necerēt kamēr neesmu uzstādījis Windows OS (pilnīgi vienalga kādu) pa visu disku uz vienas partīcijas. Kad to izdarīju un joprojām nekas nebija mainījies, tiku piereģistrēts kā bojāta datora īpašnieks un tika pakaļ atsūtīts kurjers. Nesalīdzināms serviss ar to, kas bija pirms trīs gadiem, kad nācās vest pašam uz kaut kādu piparbodi.
Nevaru izlemt kurš būs mans jaunais labākais draugs – Dell Inspiron 1501 vai Inspiron 9400 (īstenībā jautājums ir vai AMD Turion 64 X2 Mobile un 2GB RAM vai Intel Core 2 Duo T53oo un 1GB RAM). Videokartes jauda nav noteicošais, bet 17” dod bonuspunktu 9400′ajam.
Dzīve iegrozās interesanti – neskatoties uz to, ka centies un palīdzi citiem, saņem asu un precīzu sitienu zem jostas vietas, pēc kura paliec ar niezošu sajūtu pakausī, ka esi piešņākts. Kāpēc nezinu un godīgsakot tas arī neinteresē, jo, ir novērots, ka tāpat nekas nemainās no tā vai interesējos. Labi, ka ir draugi, jo ir gadījumi, kad viņi īpaši noder.
Sāku skriet. Agrāk nepatika, arī no sākuma skatījos uz to pasākumu vairāk nekā skeptiski, bet jāpiekrīt – pēc neilga skrējiena iegrimsti tādā kā apātījā, kurā nekā cita izņemot tevi, kāju ritmisku kustību kopā ar pārējo ķermeni uz zemes seguma nav. Ne satraukuma par mācību gada beigām, ne uztraukumu par to kā nu būt un ko nu darīt, ne izbrīna par dzīves neizdibināmajiem līkločiem. Foršs veids kā apdolbīties un izkustināt miesas, turklāt kā visi saka veselīgs pie tam.
Jau labu laiku manā pārraudzībā ir koju MaNGOS serveris. Tiem kuri vervelē kaut ko par 2GB RAM un Core 2 nepieciešamību, varu pateikt ka viss lieliski darbojas uz 800Mhz P3 ar 512RAM (resursu noslogojums gandrīz nemainās – ja spēlē viens vai 20 spēlētāji). Fascinē sibīrijas ledaino plašumu krievu programmētāju spēja radīt kaut ko no nekā. Pieļauju, ka projekta iniciātors mitinās labi ekipētā, konteinera tipa pārvietojamā namā un viņam nav ne personiskās dzīves, ne darba, ne jebkādas citas intereses, kā vien programmēšana, jo nespēju izskaidrot nepārtrauktos atjauninājumus, kuri notiek pat nakts vidū.
Kad būs man gribēšana pielabošu pāris lietas, kuras man šeit nepatīk, bet pagaidām ir tā kā ir. Dzīvosim un redzēsim…
