Tātad biju noskatīties jauno datoranimācijām piesātināto filmu trijās dimensijās. Tā kā šī bija pirmā filma, kuru skatījos 3D, tad domāju arī par to nedaudz pateikt pāris vārdus pārāk nesabojājot skatītprieku.
3D kino
Plaza izmanto XpanD tehnoloģiju, kuras laikā ar brillēs iebūvētu šķidro kristālu palīdzību pamīšus tiek ‘aizsegta’ kāda no acīm, to visu sasinhronizējot ar uz ekrāna redzamo (pārsteidzoši, bet ideja jau ir reiz radīta – 1922.gadā, lai būtu precīzi). To labi var novērtot piesedzot sensoru ’starp acīm’ un skatoties kā bilde saiet sviestā. Principā jāatzīst, ka iegūtais rezultāts ir labs, bet pēc kādām divām stundām sāk migloties acis un pārņem sajūta ka sēdi pie vecā labā CRT monitora. Pēc filmas pieejot pie spoguļa bail pašam no sevis – acis kā trīs dienas gatavojoties eksāmenam. Pēc subjektivā viedokļa (un redzētās filmas) 3D ir jēga izmantot, ja grib piešķirt redzamajai bildei dziļumu un ‘uz priekšu’ iznest sīkas detaļas – kukaiņus, lodes, sīkas lapas, lidojošas sēklas, bet slikta ideja ar to apstrādājot rokas, stobru galus un sniegam līdzīgus pelnus. Bilde nav slikta un realitātes moments nezūd (cik nu viņš tur ir), bet ir tāda dīvaina sajūta, ka kaut kas tomēr nav. Visā visumā 3D kino nav slikta ideja šādā izpildījumā, bet režisoram vajag būt prātīgam kur, kā un cik viņu izmantot.
Avatar
Uz filmu gāju ar domu, ka tā ir pirmā daļa no triloģijas, kurā nabaga space indiāņus izspārdīs ar galiem, otrajā daļā viņi tiks izmantoti next-gen ogļu rakšanai, bet trešajā sacelsies, nometīs važas un dzīvos laimīgi. Tā kā filam principā sastāv no poligoniem, tad tas viss būs vidēji labā grafiskā kvalitātē un filmas daļa, kuru varēšu izbaudīt būs iepriekšminēto indiāņu masveida apšaušana spīdīgu, levitējošu akmeņu vārdā.
Es pamatīgi kļūdījos.
Kamerona ideja izmantot virtuālu kameru un ar speciālu masku palīdzību aktieru sejas un acu kustības translēt uz poligoniem bija laba ideja. Citplanētieši izskatās dzīvīgi un kustās adekvāti radot iespaidu, ka ir dzīvas būtnes. Planētas flora un fauna ir nedaudz elpu aizraujoša un liekas, ka tiek skatīti Gredzenu pavēlnieka episkie skati.
Protams, bija klišejiskie stāsta elementi (kas pat tik ļoti netraucēja) – traks, gandrīz nenogalināms ļaunītis, pastulbs visas operācijas vadītājs, citplanētiešu sievietes, kuras iekrīt uz džeku ar viskrutāko braucamo un pāris neatbildēti jautājumi, kā – kāpēc planētu nafig nenobombardēja no orbītas, kā bizes galā var būt ‘nervu’ štekeris un kāpēc citplanētiešu romantika iekļauj mums tik ļoti ierasto bučošanos.
Idejas, vismaz manā skatījumā, ir ņemtas no Final Fantasy filmas (Gaia), The Night’s Dawn Ēdenistu kultūras, Matriksa, vēstures par kolonistu veikto indiāņu apspiešanu, un vēl dažām lietām, kas uzreiz prātā nenāk.
Pārsteidza tas, ka pieķēru sevi domājot to, ka zilos citplanētiešus apšauj pārāk brutāli, ka galvenā varoņa lielā mīlestība ir diezgan simpātiska, ka mehas atgādina Pinky no Doom 2, ka planēta izskatās TIK dabiski un reizē pilnīgi nedabiski, un viena no pēdējām ainām, kurā Neytiri ar skābekļa masku elpina Jake, iekšā kaut ko sakustina.
Vai šī ir ‘desmitgades gaidītākā filma’? Nē, vismaz man nē, bet kino ir ļoti labs un nenožēloju ne gandrīz 3 iztērētās stundas, ne naudu kuru samaksāju par biļeti. Iesaku gandrīz visiem.
